Finieris ir plāns noteikta biezuma koksnes slānis, ko ražo, lobot, ēvelējot vai sazāģējot baļķus.
Finiera ražošanas tehnoloģija ir zināma jau vairāk nekā 4000 gadus. Nav nejaušība, ka ideja par koku sazāģēšanu plānās loksnēs radās Senās Ēģiptes augsti attīstītajā kultūrā – valstī, kurā bez dzīvību nesošajiem Nīlas ūdeņiem, bija tikai tuksnesis. Koks Senajā Ēģiptē bija retums, tāpēc tas tika vērtēts tikpat augstu kā dārgakmeņi, kurus izmantoja mēbeļu dekorēšanai.
Tātad – finierējuma ražošana radās nevis tur, kur ainavu klāj biezi meži, bet gan tur, kur koks bija grūti pieejama izejviela, tāpēc to vajadzēja optimāli izmantot. Amatniecības ražošanas process, kurā finierējums tika sagriezts no stumbra ar šķērszāģi, bija ilgs un grūts. Tomēr Tutanhamona kapā atrastie lieliskie koka izstrādājumi skaidri parāda, ka, neraugoties uz primitīvajām apstrādes metodēm, tā laika cilvēki jau prata izcelt koka dabisko iekšējo skaistumu.
Mēbeles, kas renesanses un baroka laikos sasniedza māksliniecisko pilnību, kā arī nākamajos gadsimtos lielisko amatnieku radītās mēbeles, parāda, kā vienkārša nepieciešamība var kļūt par kultūras mantojumu un galu galā pārvērsties par katra vēsturiskā perioda atšķirīgo iezīmi.
Senajās pilīs varam aplūkot mākslinieciski veidotus koka pārsegumus (bieži inkrustāciju veidā), saglabātās mēbeles un interjera dekorus. Mūsdienās šis seno kultūru meistaru mantojums, ko pilnveido un uzlabo mūsdienu tehnika, ir atradis savu pielietojumu rūpnieciskajā ražošanā.
Ēvelētā finiera ražošanā skrejošais nazis sagriež iepriekš nofiksētu baļķi (savukārt lobītā finiera ražošanas laikā baļķis griežas ap fiksēto nazi). Tādējādi tiek iegūtas finiera loksnes ar biezumu no 0,2 mm līdz 3 mm, kuras tiek saliktas pakās („knolos“). Noteikts paku skaits veido pakotni („paleti“). Mehanizēt finiera ražošanas metodes izdevās vien 19. gadsimtā. 1806. gadā Marks Isambards Brunels saņēma Lielbritānijas patentu attiecībā uz manuāli darbināmo ēvelēšanas iekārtu, bet Henrijs Faverers, kurš arī bija anglis, 1818. gadā izgudroja finiera lobīšanās mašīnu. 1843. gadā parādījās pirmā rūpnīca Vācijā, kas tolaik vēl bija aprīkota ar parastajiem zāģiem. Amerikas Savienotajās Valstīs ēvelētais finieris tika ražots 19. gadsimta sākumā uz apmēram 1,5 m platas mašīnas. 1870. gadā ēvelēto finieri sāka ražot Francijā. Bet 1901. gadā Itālijā Kremonu ģimene ieviesa ēvelētā finiera ražošanu uz pirmās horizontālās ēvelēšanas iekārtas.
Un tomēr finiera ražošana vienmēr ir bijusi profesija. Profesionālā meistarība un pieredze te ieņem izšķirošo lomu. Augsti profesionāls līmenis ir nepieciešams jau neapstrādātas koksnes kvalitātes noteikšanā un novērtēšanā, lemjot par pārstrādes iespējām, lai iegūtu vislabāko zīmējumu, un, protams, tas ir nepieciešams gatavās produkcijas pareizai novērtēšanai, lai noteiktu tās izmantošanas vislabāko veidu.
- Nazis
- Ēvelēšanas virziens
- Sirds formas stari
- Gadskārtas
Ēvelēts finieris (tangenciāls no aplievas) (pseidoaplieva 1/4 vai 1/4 itāļu)
Ēvelēts finieris (1/4 vai 1/3, vai 1/4 franču)
Ēvelēts finieris (tangenciāls no vidus) (1/4 zviedru)
Lobītā finiera ražošanas laikā baļķis griežas ap nekustīgi nostiprinātu nazi
Lobītais finieris
Lobīšana (1/2)
„Ekscentra“ lobīšana (1/4)
Durvju ražošanai izmanto šādus finiera veidus:
- ozols;
- anegri;
- sapele;
- balināts ozols;
- venge;
- riekstkoks.